Zoja

Nolēmu to darīt vēlāk, kad vēlēšanās atdoties skumjām par smēķētājas gadiem būtu pilnībā izgaisusi

– Labdien, dakter!

Stāvs baltā halātā pacēla acis no pacienta kartiņas un ar vērīgu skatienu nopētīja mani.
– Kas Jums kaiš?
– Man ne, – es attraucu, – tas ir Frenks, kam ir problēma.
– Kādēļ Frenks pats neatnāca?
– Viņš pazaudēja atslēgas un nevar atnākt.

Ārsts savilka grumbu pierē un neizpratnē pajautāja savādāk:
– Kā tas ir „pazaudēja atslēgas”? Atvainojiet, kāds tam visam sakars ar atslēgām?

Es saminstinājos un atbildēju:
– Es nezinu, dakter. Viņš teica, ka nevar atnākt, un palūdza man nodotu jums ziņu, ka viņš ir pazaudējis atslēgu.

Ārsts vēlreiz paskatījās uz mani ar neuzticīgu skatienu un pamājis ar roku uz durvīm teica:
– Ejiet! Pasakiet Frenkam, ka rīt viņš dabūs jaunas.

Skatoties uz ārstu, es atkāpos līdz durvīm un sajutu sāpes pakausī, kas izzuda mirklī, kad iestājās tumsa.

– Sem? Tas esi tu? Vai tu atnesi atslēgas?
– Frenkij, vai še esi tu?
– Jā, Sem! Tas esmu es.
– Frenkij, mani nesauc Sems. Es esmu Zoja.
– Jā, Sem, es zinu!
– Bet …
– Nejautā, – viņš mani pārtrauca.
– Vai tu atnesi atslēgas?
– Nē, viņš teica, ka tās būšot rīt.

– Nē! Tas būs par vēlu! – Frenks iebļāvās sāpēs, – Ej prom, Sem! Tas būs par vēlu!
– Es neesmu Sems! – dusmīgi attraucu, stāvot tumsā. Atkal iesāpējās pakausī, un es kritu. Kritu kaut kur lejā.

– Labdien, dakter!
– Atkal Jūs, – viņš izbrīnījās.
– Jā, – es pamāju ar galvu.
– Kur ir Frenks?
– Es nezinu.
– Kādēļ Jūs atnācāt?
– Man sāp kakls?
– Kur ir Frenks?
– Dakter?
– Jā!
– Vai Jūs mani dzirdat?
– Jā!
– Man sāp kakls.
– Kur ir Frenks?
– Dakter, vai Jūs mani dzirdat, – es iekliedzos, – man sāp kakls!
– Kur ir Frenks? – viņš turpināja man jautāt, kā negudrs. Es novērsos no spogulī redzamā tēla un paskatījos uz savām rokām, kas sāka zaudēt veselīgas ādas toni un kļuva gluži vai pelēkas. Nagi sāka stiepties garumā, un zem tiem parādījas melns. Viss kļuva melns. Viss izgaisa.

Iestājās klusums. Kaut kur tālumā bērni dziedāja šūpuļdziesmu.

Nedaudz reiba galva. Man vairs nebija ne jausmas, vai ir kas tāds, ko es daru pareizi. Es biju mēma kā stabs sāļā jūras ūdenī. Man bija bail.

– Dakter, Frenks vairs nenāks.
– Paldies Dievam, – viņš nopūtās, – ejiet arī Jūs.

Es aizgāju. Aizgāju uz jūras krastu. Vēl es varēju iet mājās, bet nolēmu to darīt vēlāk, kad vēlēšanās atdoties skumjām par smēķētājas gadiem būtu pilnībā izgaisusi, tomēr doma, ka tas nenotiks nekad, turpināja urbties caur manu apziņu. Nekad ir mērvienība, kuru var iztekt gribas spēkos.

Nekad ir viens gribasspēks un divi iemesli. Gribasspēks slēpās te, aiz ārsta kabineta durvīm. Es atkal kritu. Kritu saldkārē pēc vēmienam līdzīgas garšas.

– Dakter, es neesmu Sems!
– Elpojiet jaunkundz! Ir tik daudz kam vēl būt.

0 0 vote
Article Rating
Subscribe
Notify of
guest
0 Comments
Inline Feedbacks
View all comments