0 y4ANq8Ca0fCe54kx

Nezināms varonis

Kad es biju tik maziņš, kā tagad tu, es līdz vēlam vakaram lasīju grāmatas

Kad es biju maziņš, tik maziņš, kā tagad tu, es līdz vēlam vakaram lasīju grāmatas un klausījos radiofonu, līdz ieslīgu miegā.

Neko daudz no pirmās dzirdētās radio pārraides neatceros. Kad piedzimu, Bon Iver un James Blake vietā skanēja mežs, tas pats mežs, kas sešus gadus vēlāk glāba tantes un onkuļus no bargās ziemas. Bija cits laiks. Bija citi koki.

Četrus gadus vēlāk tēva automagnetolā skanēja Dalderi, kad viņš mani veda mājās no slimnīcas. Es pratu staigāt, biju pārcietis lauztu degunu un, toreiz, spēlējoties ar adāmadatām, neticamā kārtā saglabājis acu gaišumu abām acīm. Neticami! Neticami trīs mēneši slimnīcā.

Starpcitu, Dalderi un Sīpoli ir labs piemērs, kā nosaukt grupu latviski. Izklausās tik pat vienkārši, kā The Doors vai The Strokes.

Zini, kas bija vēlāk? Nakts tumsa, kā arī mēbele ar četrām kājām un diviem apaļiem grozāmiem verķiem. Viens, lai pagrieztu klusāk, otrs, lai ceļotu laikā. Kaut kur aiz trejdeviņām jūrām kāds nospieda pogu, lai es pārceltos uz Chet Baker koncertu. Kas tik no tās jonosfēras neatstarojas!

Deviņdesmito sākumā, kad mani sāka interesēt meitenes, radio vilnī negaidot atskanēja Top 40 ar ārzemju popmūziku. Zilās, lokanās, no žurnāliem izgrieztās plates ar pasakām pārklāja putekļu kārta, dodot vietu kasetēm, kuras neticami viegli un ātri varēja pārtīt ar zīmuli. Soul AsylumRunaway Train man neiemācīja spēlēt ģitāru, bet radīja mūžilgu sapni.

Kad nomira Kurts Kobeins, kāds radio Cēsīs organizēja ikvasaras slēpojienu Ziedošās slēpes un spēlēja mūziku, kas ļoti ģelda manam onkulim, bet es izmantoju iespēju zvanīt uz iknedēļas apsveikumu pārraidi un pasūtīt mūziku izdomātām meitenēm. Tas ir kā nolikt ziedus pie nezināmā varoņa kapa. Ziedi ir, varonis ir, cilvēka nav.

Tad nāca pirmā smēķa, pirmā alkohola un visa cita pirmā reize. Mēs augām, vecāki sirmoja. Ar puikām skaitījām santīmus, lai Radio 3 stāstītu meitenēm, kur mēs viņas gaidām uz dejām. Viņas nāca, mēs nedejojām.

Es sāku smēķēt. Tā varēju ietaupīt uz liķieri, kas vilināja, — Dari ar mani, ko gribi, bet dari! Tā varēju piedalīties jebkurā sarunā.

— Tev ir tāda balss, ka tev pašam vajadzētu strādāt radio! — viņa pateica, tumsā smēķējot, un pazuda dzeltenajās lapās. Nezināms varonis. Ziedi ir, varonis ir, cilvēka nav.

0 0 vote
Article Rating
Subscribe
Notify of
guest
0 Comments
Inline Feedbacks
View all comments